Ar Karīnu bijām izgājuši uz dažiem randiņiem, un, pēc mēneša intensīvas ikdienas saziņas, es nolēmu viņu uzaicināt pie sevis. Viņa neiebilda.
Karīna ir gudra sieviete — viņa visu saprot bez gariem paskaidrojumiem, un nav jāatkārto vienu un to pašu. Starp citu, tas, kas mani viņā visvairāk piesaistīja, bija tieši viņas pašpietiekamība. Es zinu — ja nu gadījumā es viņai neiepatiktos, viņa ātri atrastu kādu citu, kurš gribētu par viņu rūpēties.
Sestdienas vakaram biju ieplānojis ko īpašu — uzaicināju Karīnu pie sevis uz mājās gatavotām vakariņām. Gribējās mierīgu atmosfēru bez kņadas un svešiem skatieniem, tāpēc nevis restorāns vai kafejnīca, bet vienkārši mēs divi — klusumā, bez steigas.
Jau piektdienas vakarā pārkārtoju dzīvokli, noslaucīju putekļus, nomainīju gultasveļu, pat sveces uzliku uz palodzes — tā, lai ir sajūta, ka kāds par tevi ir padomājis. Sestdienā grozījos ap virtuvi jau no paša rīta. Receptes meklēju internetā, jo pārlieku liels kulinārijas meistars neesmu.
Galu galā izvēlējos pagatavot ceptus vistas šķiņķīšus krēmīgā mērce ar ķiploku un dārzeņu piedevām. Kad ēdiens bija gatavs un galds klāts, apsēdos uz brīdi un paskatījos apkārt — izskatījās, ka viss ir gatavs. Palika tikai viņa.
Un tad viņa ieradās — sieviete, kuru gaidīju visu dienu. Man bija sajūta, it kā atkal būtu divdesmit, un šis būtu mans pirmais īstais randiņš pie sevis mājās.
Vakariņas pagāja patīkami — vieglas sarunas, smiekli, un tāda klusa saskaņa, kas nav jāpiesauc vārdos. Kad šķīvji jau bija tukši, es piedāvāju viņai apskatīt dzīvokli. Viņa zināja, ka nesen esmu ievācies, un man patiešām gribējās parādīt, ko esmu iekārtojis — it kā aicinātu iekšā savā pasaulē.
Viņa uzmanīgi vēroja katru detaļu, uzdeva jautājumus, bet tajā visā bija kaut kas… atturīgs. Kaut kur ap vidu ekskursijai viņas noskaņojums mainījās. Viņa sāka klusēt, mazliet izvairīties no acu kontakta, un, lai gan teica, ka viss ir kārtībā, es jutu, ka kaut kas nav labi.
Pirmā doma, protams, bija — varbūt ar ēdienu kaut kas nav bijis pareizi. Piedāvāju viņai tēju, pat pajokoju, ka varbūt vistas mērce bijusi pārāk drosmīga. Viņa viegli pasmaidīja, bet atteicās. Teica, ka viss ir labi, vienkārši jūtas mazliet… ne savā ādā. Pēc brīža piecēlās un diezgan mierīgi pateica, ka viņai jāiet.
Kāpēc mobilajā tālrunā pienāk tā dēvētie klusie zvani un kā uz tiem reaģēt
Es pārjautāju, vai viss ir kārtībā. Viņa atbildēja, ka draudzene uzrakstījusi un viņai steidzami jābrauc pie viņas.
Tas izklausījās kā pirmais, kas nācis prātā. Bet es neko nepārjautāju, tikai pieklājīgi atvadījos.
Tomēr pēc brīža man tas nedeva mieru, un es piezvanīju.
— Es: Tiešām viss ir labi? Es vienkārši pamanīju, ka tavs garastāvoklis mainījās vēl pirms tu saņēmi to ziņu. Ja kaut kas nav tā, pasaki. Es noteikti negribēju radīt nekādas neērtības.
— Viņa: Es vienkārši negribu būt tajā lomā, kur viss izskatās nepilnīgi. Tas arī viss.
— Es: Bet es esmu brīvs cilvēks, man nav nekādu slēptu attiecību. No kurienes šāda doma?
— Viņa: Es jau esmu piedzīvojusi līdzīgas situācijas. Šķiet, ka daudziem vīriešiem ir viens un tas pats stāsts. Kā pēc grāmatas.
— Es: Bet Karīn, no kā tu to secināji? Es taču patiesi vēlos, lai mums izdotos.
Viņa pārtrauca sarunu. Pēc brīža man pienāca garāka īsziņa:
“Es nevēlos būt attiecībās, kurās nejūtos droši un saprasta. Kad aicini pie sevis sievieti, būtu jauki, ja apkārt nebūtu lietu, kas liek šaubīties par situāciju.
Uz žāvētāja redzēju sieviešu apģērbu, uz plaukta fotogrāfiju, augšējā plauktā stāvēja sieviešu smaržas. Var jau būt, ka es kļūdos. Taču man tas viss radīja sajūtu, ka neesmu vienīgā, un šādu sajūtu es vairs nevēlos piedzīvot.”
Un tad man viss kļuva skaidrs. Patiesībā jau es pats biju neuzmanīgs — daļa no šīm lietām tiešām bija palikušas no iepriekšējās dzīves. Neko sliktu nebiju domājis, bet viņas reakcija bija balstīta viņas pieredzē, un to es vairs nevarēju mainīt.
Es jutos slikti. Ne tāpēc, ka man būtu citas attiecības, bet tāpēc, ka uzreiz nepaskaidroju visu — tās ir manas māsas mantas.
Kad man bija dzimšanas dienas svinības un viņa atbrauca no citas pilsētas uz Valmieru pie manis, viņa palika pie manis. Dažas lietas viņa atstāja, es tās izmazgāju un gribēju nolikt skapī. Savu veco virsjaku viņa bija nopirkusi Rīga un atstāja pie manis.
Katja neatbildēja uz maniem zvaniem, tāpēc visu paskaidroju ziņojumā. Taču viņa klusēja. Tagad man ir neērti un nezinu, ko darīt. Šodien ir svētdiena, un viņa joprojām ignorē mani.
Vai varat ieteikt, kā labāk rīkoties? Es tiešām negribēju viņu maldināt (izņemot to vienu reizi pirmajā randiņā).
“Guļam atsevišķi, runājam mazāk” – 3 vīrieši atklāj savus laulības ilgdzīves noslēpumus
